Imunitāte un vakcīnas

• Imunitāte cilvēcei ir pazīstama jau 2 500 gadu. Grieķu ārsti ievēroja, ka cilvēki, kuri pārcietuši bakas, nekad ar tām neslimo atkārtoti. Pēc pārciestas infekcijas noteiktas slimības spēj radīt imunitāti.¹
• Vakcīnas tiek radītas, lai pasargātu indivīdus no slimībām. Vakcinācija jeb pakļaušana slimības iedarbībai nodrošina imunitāti.¹
• Vakcīnas sevī ietver antigēnus no modificētiem patogēniem [vīrusiem vai baktērijām], kas darbojas, stimulējot specifisku imūnu atbildes reakcijas ražošanu.²
• Vakcīnu mērķis nav izraisīt slimības simptomus vai svarīgus blakus efektus.

Dažas slimības, pret kurām var aizsargāties vakcinējoties ³

• Difterija
• Gripa
• Haemophilus influenzae B tipa infekcija (Hib)
• A Hepatīts
• B Hepatīts
• Masalas
• Cūciņas
• Garais klepus
• Pneimokoku izraisīta pneimonija
• A un B hepatīts
• Rotavīrusu infekcija
• HPV jeb cilvēka papilomas vīruss
• Bērnu trieka
• Masaliņas
• Stinguma krampji
• Tuberkuloze
• Tīfs
• Vējbakas
• Dzeltenais drudzis

Kā iedarbojas vakcīnas?⁴

• Lielāko daļu slimību, pret kurām var aizsargāties vakcinējoties, izraisa vīrusi vai baktērijas.
• Vakcīnas galvenokārt satur novājinātus vai neaktīvus vīrusus vai baktērijas [specifiskus katrai slimībai], tās palīdz organismam atpazīt un cīnīties ar šiem slimību izraisītājiem katrā saskaršanās reizē.
• Vakcinācijas procesa etapi, kam „iziet cauri” cilvēka organisms, cīnoties ar slimību:

1. vakcīnas ievadīšana;

2. dažas nākamās nedēļas organisms rada antivielas un atmiņas šūnas pret novājinātajiem vai nonāvētajiem vakcīnā esošajiem slimības izraisītājiem;

3. antivielas cīnās ar īstās slimības mikrobiem, ja indivīds ir pakļauts vīrusu vai baktēriju iedarbībai un tie ir iekļuvuši indivīda organismā – antivielas palīdz iznīcināt mikrobus, un cilvēks nesaslimst;

4. antivielas un atmiņas šūnas pēc vakcinācijas saglabājas organismā gadiem ilgi, lai aizsargātu pret īstiem slimības izraisītājiem.

• Lielākā daļa vakcīnu tiek ievadītas jaundzimušajiem un maziem bērniem, bet dažas nepieciešams ievadīt arī vēlāk dzīves laikā, lai nodrošinātu nepārtrauktu aizsardzību. Revakcinācija [atkārtota vakcīnas ievadīšana, parasti mazākās devās nekā pirmās devas] tiek veikta, lai saglabātu imunitāti visu mūžu.

Kāpēc vakcinācija ir svarīga?

• Bērnu slimības var būt ļoti smagas:¹
  • Hib vai pneimokoku izraisītas saslimšanas var izsaukt bakteriālu meningītu, kas var novest pie smadzeņu bojājumiem vai nāves;
  • garais klepus var izraisīt tādu klepus epizodi, ka bērnam grūti ēst, dzert vai elpot; šīs epizodes var ilgt nedēļām ilgi; garais klepus var novest pie pneimokoku izraisītas pneimonijas, krampju lēkmēm, smadzeņu bojājumiem un nāves;
  • bērnu trieka var izraisīt paralīzi vai nāvi; agrāk tā bija izplatīta slimība ASV un citās attīstītajās valstīs, gada laikā nogalinot un paralizējot tūkstošiem cilvēku;
  • stinguma krampju infekcija var izraisīt sāpīgu muskuļu savilkšanos – tā var būt par cēloni žokļa krampjiem, kad cietušais nespēj ne atvērt muti, ne arī ko norīt; desmit procentos gadījumu slimības rezultāts ir nāve.
• Lielākā daļa jaundzimušo ir imūni pret daudzām bīstamām slimībām, jo saņēmuši antivielas no mātes. Bet šī imunitāte nesaglabājas ilgāk, kā gadu pēc bērna dzimšanas⁴.
• Lielākā daļa bērnu imunitāti pret garo klepu, bērnu trieku, hepatītu B un Haemophilus influenzae B tipu (Hib) no mātes nesaņem⁴.
• Ja bērns nav vakcinēts un ir pakļauts slimības izraisītājiem, bērna imūnsistēma var nebūt pietiekami stipra, lai cīnītos ar šo slimību⁴.
• Ja bērnus individuāli padara imūnus pret slimībām, tas palīdz saglabāt sabiedrības veselību [kolektīvo imunitāti] un novērš slimību izcelšanos⁴.
• Kamēr nebija izgudrotas vakcīnas, daudz bērnu nomira no slimībām, kas šobrīd ir ārstējamas. Šo slimību izsaucēji joprojām eksistē apkārtējā vidē, bet bērnus no tiem pasargā vakcīnas, tāpēc par šīm slimībām mūsdienās dzirdam salīdzinoši reti⁴.
• Lai gan mūsdienās tiek runāts tikai par atsevišķiem saslimšanas gadījumiem, tomēr, ja vakcināciju pārtrauktu, arvien vairāk cilvēku inficētos paši un izplatītu slimību pārējā populācijā. Drīz vien gadu gaitā sasniegtais progress slimības apkarošanā tiktu zaudēts⁵. Ja vien slimība nav pilnībā novērsta, vakcināciju ir svarīgi turpināt⁵.

Garā klepus epidēmija Japānā 1979. gadā⁵

• 1974. gadā Japānā noritēja veiksmīga vakcinācijas kampaņa pret garo klepu – tika vakcinēti aptuveni 80% bērnu. Togad tika ziņots tikai par 393 garā klepus gadījumiem visā valstī, savukārt nāves gadījumu nebija vispār.
• Bet tad izplatījās baumas, ka vakcinācija pret garo klepu vairs nav nepieciešama un arī vakcīna nav droša, tāpēc 1976. gadā tika izvakcinēti vairs tikai 10% bērnu.
• 1979. gadā Japānā izcēlās garā klepus epidēmija ar vairāk kā 13 000 slimības gadījumu un 41 mirušo.
• 1981. gadā Japānas valdība uzsāka vakcinācijas politiku ar bezšūnu jeb acelulāro garā klepus vakcīnu, tā strauji samazinot saslimšanas gadījumu skaitu.

ATSAUCES:
1 ´Imunology, ´ www.cdc.gov, 2004
2 ´Vaccine,´ Foundation for Biotechnology Awareness and Education http://www.fbae.org/channels/biotech in medicine/vaccines.htm, 2003
3 ´Vaccine – preventable Disease,´ www.cdc.gov, 2003
⁴ ´How Vaccines Prevent Disease,´ www.cdc.gov, 2004
⁵ ´Why Immunize?´ www.cdc.gov, 2003

Drukāt Pārsūtīt Atpakaļ