Gan klīniskie pētījumi, gan reālā prakse atkal un atkal pierāda, ka imunizācija ir viena no visefektīvākajām un izmaksu ziņā racionālākajām veselības profilakses metodēm, ar kuras palīdzību tiek novērstas bīstamas infekcijas slimības – ik gadu tā visā pasaulē glābj vairāk kā 3 miljonus dzīvību.

Modernās vakcīnas nodrošina augstu aizsardzības līmeni pret dažādām infekcijas slimībām un pasargā no invaliditātes un pat nāves. Diemžēl, neraugoties uz vakcīnu efektivitātes un drošības zinātniskajiem pierādījumiem, ikvienā sabiedrībā atrodas cilvēki, kas pret imunizāciju izturas ļoti rezervēti, pat pretojas tai un skaļi pauž savu neticību tās nepieciešamībai un drošībai.

Šie pretargumenti galvenokārt pamatojas gan klīnisko pierādījumu noraidījumā, gan alternatīvos uzskatos par veselības profilaksi un aprūpi. Diemžēl bieži vien tie sakņoti pat absurdos un emocionālos pieņēmumos, kā arī pilnīgā izpratnes trūkumā.

Pirms vakcīnu plašas ieviešanas praksē to drošība un efektivitāte vispirms tiek pārbaudīta klīniskajos pētījumos, pēc tam arī lietošanas novērojumos. Visas Latvijā pieejamās vakcīnas ir ražotas, ievērojot Labas Ražošanas Prakses standartus un stingras vadlīniju prasības attiecībā uz drošību. Tās guvušas visu ES un Latvijas atbildīgo institūciju nepieciešamos apstiprinājumus un atļaujas. Pēc iekļaušanas vakcinācijas kalendārā turpinās drošības un efektivitātes uzraudzība pētījumos un novērojumos [atsauces: 107-109].

MĪTS: Infekcijas slimības nav uztveramas nopietni un ir bērna augšanas procesa neatņemama sastāvdaļa

PATIESĪBA:
Vecāki, protams, var domāt, ka mūsdienās vakcīnregulējamās bērnu infekcijas slimības nevar izraisīt nopietnas saslimšanas un ir pilnīgi normāla augšanas procesa sastāvdaļa. Diemžēl realitāte ir pavisam citāda. Austrālijā laika posmā no1989. līdz 1998. gadam tika konstatēts 581 nāves gadījums, ko izraisīja slimības, pret kurām izstrādātās vakcīnas ir ietvertas bērnu vakcinācijas kalendārā. Šo letālo gadījumu skaitā bija 440 B hepatīta, 88 – Haemophilus influenzae b tipa infekcijas, 1 – difterijas, 19 – masalu un to vēlīnu komplikāciju, 14 – garā klepus, 3 – cūciņu un 16 – stinguma krampju izraisīti nāves gadījumi [atsauces: 5 -6].
Zviedrijā rutīnas vakcinācija pret garo klepu tika pārtraukta 1979. gadā. Pēc tam šajā valstī garā klepus epidēmija atjaunojās – inficējās apmēram 75% no visiem nevakcinētajiem zviedru bērniem vecumā līdz četriem gadiem, bet pieaugušo vidū šis skaitlis sasniedza pat 90%. 1996. gadā Zviedrijā tika izsludināta visas valsts vakcinācija pret garo klepu [atsauces: 6-15].
Neticami, bet masalas aizvien ir galvenais nāves cēlonis visā pasaulē. 1998. gadā tika konstatēti 888 000 masalu izraisīti nāves gadījumi [atsauces: 9,15-26].
Nupat [2007. gada sākumā] masalu epidēmija skārusi Ziemeļkoreju, paņemot vismaz četru cilvēku dzīvības un inficējot aptuveni 3000 iedzīvotāju. “Masalas joprojām ir galvenais mazu bērnu mirstības iemesls, neskatoties uz to, ka pēdējos 40 gadus ir pieejama droša un efektīva vakcīna. 2005.gadā no masalām mira 345 000 cilvēku, no kuriem vairums bija bērni,” teikts PVO mājas lapā.

MĪTS: Imunizācijas loma infekcijas slimību izplatības samazināšanā ir pārspīlēta
Bieži tiek apgalvots, ka infekcijas slimību izplatība samazinās, pateicoties pavisam citiem faktoriem, nevis imunizācijai un ka daudz būtiskāk infekcijas slimību skaita samazināšanos ietekmē dzīves un higiēnas standartu paaugstināšanās.

PATIESĪBA:
Diemžēl patiesība ir pavisam cita – vairākas infekcijas slimības, t.sk., arī masalas un garais klepus izplatās gaisa pilienu ceļā, tāpēc saslimšanas risks ir līdzvērtīgs 100% un nav atkarīgs nedz no dzīves līmeņa vai sociālā stāvokļa, nedz arī higiēnas standartiem. Abas slimības faktiski var skart visus cilvēkus visās pasaules valstīs. Poliomielītu, piemēram, izraisa enterovīruss, kas teorētiski varētu būt bīstamāks sliktas higiēnas apstākļos, bet diemžēl tas ir bijis par cēloni epidēmijām arī valstīs ar ļoti augstu higiēnas līmeni – Holandē, Somijā un Izraēlā. Visu iepriekšminēto slimību izplatība ir radikāli samazinājusies kopš vakcīnu ieviešanas. Vakcinācijas pret masalām uzsākšanai Amerikas Savienotajās Valstīs 1962. gadā sekoja straujš slimības gadījumu skaita samazinājums par aptuveni 99%. Lielbritānijā līdzīgs slimības gadījumu skaita samazinājums tika novērots pēc vakcinācijas programmas uzsākšanas 1968. gadā [atsauces:7,17,23, 40-49].

MĪTS: Vakcinācija nepasargā pret slimībām, daudzos gadījumos slimo arī imunizēti bērniDaži vecāki uzskata, ka vakcīnas nav efektīvas, jo ir novēroti gadījumi, kad ar vakcīnregulējamām slimībām slimo arī imunizēti bērni.

PATIESĪBA: Tas ir neapšaubāms paradokss – kaut arī imunizācija palielina kontroli pār saslimšanu skaitu, tajā pašā laikā proporcionāli pieaug to imunizēto bērnu skaits, kas slimo ar kādu no vakcīnregulējamām slimībām. Šeit novērojama vienkārša sakarība starp vakcīnas efektivitāti, imunizācijas aptveri un neveiksmīgajiem gadījumiem, taču ir svarīgi novērtēt imunizācijas nodrošināto efektu kopējā gadījumu skaita kontekstā.
Vakcīnu efektivitāte tiek mērīta kā aizsardzības līmenis pret konkrēto slimību vakcinētajiem bērniem, salīdzinot ar uzliesmojumu biežumu starp nevakcinētajiem bērniem. Ir veikti daudzi labi kontrolēti pētījumi un novērojumi, kas pierāda vakcinācijas efektivitāti. 100% vakcinācijas efektivitāte nozīmē pilnīgu aizsardzību, diemžēl neviena vakcīna (tāpat kā cita slimību ārstēšanas vai profilakses metode) nav 100% efektīva. Pieaugot vakcinācijas aptverei, nenovēršami pieaug arī vakcīnu “neveiksmju” skaits. Ja visi bērni būtu vakcinēti pret slimībām, visi saslimšanas gadījumi tiktu uzskatīti par vakcīnas “neveiksmēm” [atsauces: 52, 56-58].

MĪTS: Vakcīnas nomāc imūnsistēmu

PATIESĪBA: Bieži notiek strīdi par to, ka vakcīnas drīzāk nomāc, nekā uzlabo imūno sistēmu. Vienīgā situācija, kad var parādīties imūnsupresija, ir gadījumi, kad tiek lietotas augsta titra masalu vakcīnas, kuras kādu laiku tika izmantotas jaunattīstības valstīs. Šobrīd šīs vakcīnas vairs lietotas netiek. Nav pierādījumu par to, ka līdzīgu efektu novērotu citām vakcīnām [atsauces: 24, 69].

MĪTS: Vakcīnu piedevas ir toksiskas

PATIESĪBA:Daudzu vakcīnu piedevas [palīgvielas] tiek uzskatītas par toksiskām, piemēram, formaldehīds [tiek lietots atsevišķu vakcīnu sagatavošanā] un alumīnijs [tiek lietots kā konservējoša viela atsevišķās vakcīnās]. Tomēr apgalvot, ka vakcīnas satur daudzas toksiskas palīgvielas, ir pārspīlēti un maldinoši.
Jaunākās paaudzes vakcīnas [tai skaitā rekombinantā B hepatīta vakcīna, konjugētā Hib vakcīna, acelulārā jeb bezšūnu garā klepus vakcīna] ir augsti attīrītas no tām daļiņām, kas organismā varētu izraisīt saslimšanas, un ir pilnīgi atbrīvotas no toksiskiem komponentiem [tai skaitā baktēriju endotoksīniem], kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt visu organismu.
Dažām vakcīnām tiek pievienotas konservējošās vielas. Dzīvā masalu vakcīna satur nelielu daudzumu neomicīna, bet poliomielīta vakcīna ir stabilizēta ar sukrozi vai magnija hlorīdu. Vakcīnās, kas satur nedzīvas sastāvdaļas vai toksīnus, parasti tika lietots tiomersāls. Tiomersāls kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nelielā daudzumā tika lietots vakcīnās, lai novērstu inficēšanos ar baktērijām vai sēnīšu slimībām. Nav zinātniski pierādīts, ka tiomersāla klātbūtne vakcīnās atstātu kādu nevēlamu iespaidu uz vakcinēto bērnu veselību, turklāt mūsdienās tas praktiski vairs netiek lietots [atsauces: 70-76].

MĪTS: Vakcīnas var izraisīt bērnu pēkšņās nāves sindromu

PATIESĪBA: Šī pārliecība, iespējams, radusies tādēļ, ka neliels skaits bērnu, kuri miruši ar pēkšņās nāves sindromu (PNS), neilgu laiku pirms tam saņēmuši vakcīnu. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka šo bērnu nāves iemesls bijusi vakcinācija. Tomēr šī loģika ir kļūdaina – cēloņi tiek jaukti ar sekām. Tikpat labi varētu teikt, ka maizes ēšana ir daudzu avāriju iemesls – vairums cilvēku, kas cietuši autoavārijā, noteikti ir ēduši maizi 24 stundas pirms avārijas. Pēkšņās nāves sindromu bieži novēro zīdaiņiem tajā vecumā, kad viņi tiek arī aktīvi vakcinēti, tāpēc šī sakritība var šķist pamatota, kaut patiesībā tāda nav. Vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka vakcinācija nepalielina pēkšņās nāves biežumu, bet šo risku var pat samazināt [atsauces: 77-79].

MĪTS: Vakcīnas satur svešus proteīnus
Svešu olbaltumvielu, piemēram, olas proteīna vai želatīna klātbūtne vakcīnās var izraisīt alerģiskas reakcijas. Imunizācijas oponenti apgalvo, kas tas ir īpaši bīstami maziem bērniem, kuru imunitāte ir viegli ievainojama – vakcīnas var izraisīt encefalītu, krampjus, smadzeņu bojājumus, multiplo sklerozi vai citus neiroloģiskus sindromus.

PATIESĪBA: MMR vakcīnas, ko izmanto vakcinācijai pret masalām un epidēmisko parotītu [cūciņām], komponenti ir audzēti cāļa embrija šūnu kultūrā, tāpēc bērni, kuri patiešām ir jutīgi pret svešu olbaltumu, var akūti reaģēt uz šo vakcīnu. MMR vakcīna satur arī sīkas cūku vai liellopu želatīna daļiņas, kas arī var izraisīt alerģiskas reakcijas – no vienkāršākām līdz par anafilaktiskajam [nosmakšanas] šokam. MMR vakcīna ir kontrindicēta cilvēkiem ar zināmu alerģiju pret želatīnu. Tomēr alerģija pret olām, pat anafilaktiska alerģija nav kontrindikācija imunizācijai ar masalu vakcīnu vai MMR. Bērnus ar alerģiju pret olām var droši vakcinēt ar MMR vakcīnu, protams, uzmanīgi tos novērojot un sagatavojoties nepieciešamībai injicēt adrenalīnu [atsauces: 16, 80-82].

MĪTS: Dažas vakcīnas var izraisīt „ trako govju” jeb Kreicfelda – Jākoba slimību

PATIESĪBA: Baktērijas, kas tiek lietotas dažu vakcīnu ražošanā, tiek audzētas vidē, kas satur liellopu sirds un smadzeņu audus. Tas it kā var būt bīstami vakcīnas saņēmējam, jo pastāv teorētiska iespēja inficēties ar liellopu sūkļveida encefalopātiju (LSE) jeb „trako govju slimību”.
Neraugoties uz miljoniem vakcīnu devu, kas ievadītas cilvēkiem visā pasaulē, nav saņemts neviens ziņojums par kādu ar vakcināciju saistītu Kreicfelda – Jākoba slimības gadījumu. Turklāt nav zināmi arī tādi gadījumi, kad inficēšanās būtu notikusi ar asinīm vai asins produktiem. Kādā nesen veiktā retrospektīvā pētījumā netika konstatēts neviens šīs slimības gadījums starp 158 recipientiem, kas bija saņēmuši asins komponentus no 14 donoriem, kuriem pēc tam attīstījās Kreicfelda -Jākoba slimība. Tas pierāda, ka Kreicfelda – Jākoba slimības pārnešana ar vakcīnu starpniecību un asinīm vai asins komponentiem ir iespējama tikai teorētiski. Tātad ieguvums no vakcinācijas pārsniedz teorētiski maznozīmīgo iespēju saslimt ar Kreicfelda – Jākoba slimības paveidu [atsauces: 83, 84].

MĪTS: Vakcīnas vīrusi turpina pastāvēt arī pēc imunizācijas
Daži imunizācijas oponenti uzskata, ka vakcīnās esošie vīrusi turpina pastāvēt organismā un izraisīt hroniskas saslimšanas.

PATIESĪBA: Daudzu vakcīnu antigēni neturpina pastāvēšanu pēc imunizācijas, jo tos iznīcina pašu izraisītā imūnā atbildes reakcija. Izņēmums ir vējbaku vakcīna, kas, iespējams, var izraisīt jostas rozi (herpes zoster) vakcinētajām personām daudzus gadus pēc vakcinācijas, tomēr tas notiek daudz retāk, nekā inficējoties ar pašām vējbakām [atsauces: 85, 86].

MĪTS: Ar vakcīnu starpniecību iespējams inficēties ar nejaušiem vīrusiem
Pastāv uzskats, ka vakcīnas tiek kultivētas dzīvnieku audos un tādēļ tās satur daudzas atšķirīgas baktērijas un vīrusus nekā tos, pret kuriem paredzēts imunizēt.

PATIESĪBA:Tas ir maldīgs uzskats un pārspīlējums, ka vakcīnas tiek kultivētas dzīvnieku audos un tādēļ satur daudzus infekciju izraisītājus. Tikai vīrusu vakcīnas tiek kultivētas materiālos, kas iegūti no dzīvnieku audiem. Bakteriālās vakcīnas tiek ražotas kultūrās, kuras nesatur dzīvnieku šūnas.
Vīrusi, ko izmanto vīrusu vakcīnās, tiek pavairoti vistu olās, primārajās šūnu kultūrās un vienlaidu šūnu līnijās. Šie substrāti tiek pamatīgi izmeklēti, lai atklātu nejaušos aģentus – citus vīrusus un baktērijas. Rūpīgi tiek pārbaudīta tīrība, sterilitāte un jebkādu zināmu sārņu klātbūtne arī jebkuros citos materiālos vai reaģentos, kas tiek lietoti vakcīnu ražošanā [atsauces: 92 - 98].

MĪTS: Vakcīnas var izraisīt diabētu

PATIESĪBA: Nav pierādījumu tam, ka vakcīnas ir diabēta cēlonis. Ir bijuši vairāki pētījumi, kas meklējuši saistību starp diabētu un imunizāciju. Ir tikai viens pētījums, kurā norādīts, ka diabēta attīstības risks pieaug gadījumos, kad pirmo vakcināciju bērns saņēmis pēc divu mēnešu vecuma sasniegšanas. Citi pētījumi nav uzrādījuši diabēta riska pieauguma saistību ar vakcināciju [atsauces: 103 -106].

MĪTS: Imunizācija ir nedabiska
Imunizācija esot mākslīga imūnsistēmas stimulēšana, kas kaut kādā veidā var būt kaitīga. Proti, vakcīnas injekcija ir nedabiska, jo dabiskie ieejas vārti parasti ir elpceļi vai citi dabiski ceļi. Lielā antigēnu deva, kas tiek injicēta, vēlāk „pārņem” visu cilvēka dabisko atbildes reakciju.

PATIESĪBA: Vakcīnas stimulē imūno sistēmu tieši tādā pašā veidā, kā to dara infekcijas, bet tikai bez slimības. Šādā nozīmē imunizācija ir pilnīgi dabiska, un tikai nedaudzas zāles darbojas organismā tikpat dabiskā veidā kā vakcīnas. Bērni savā pirmajā dzīves gadā nemitīgi sastopas ar daudziem lipīgo slimību izraisītājiem, tajā skaitā arī ar tiem, pret kuriem iespējama vakcinācija [atsauces: 71, 72].

MĪTS: Aizsardzībai pret slimībām nav nepieciešama specifiskā imunitāte
Sekojoši faktori – diēta, veselīgs dzīvesveids, labsajūta un stresa mazināšana esot vissvarīgākie faktori, lai izvairītos no infekcijas slimībām. Laiku pa laikam parādās arī „specifiski” apgalvojumi, piemēram, ka nepietiekams C vitamīna daudzums ir galvenais inficēšanās cēlonis. Vispārēja “imūnsistēmas nostiprināšana” esot galvenais inficēšanās novēršanas pasākums.

PATIESĪBA:Imunizācija ir vienīgais pārbaudītais un pierādītais veids, kā izvairīties no vakcīnregulējamām infekcijas slimībām. Imunizācija īpaši svarīga ir stresa un neveselīga dzīvesveida apstākļos. Zināmu aizsardzību zīdainis var saņemt no mātes ar pienā esošajām antivielām, tomēr šis aizsardzības līmenis ir atšķirīgs dažādām slimībām. Zīdaiņu spēja veidot atbildes reakciju pret daudzām vakcīnām drīz pēc dzimšanas ir vāja, bet tā uzlabojas, nobriestot imūnai sistēmai. Tādēļ parasti vakcināciju, saskaņā ar kalendāru, vairumā gadījumu uzsāk apmēram divu mēnešu vecumā. Izņēmums ir vakcīna pret vīrusu hepatītu B, kas jaundzimušajiem nodrošina augstu aizsardzības līmeni [atsauces: 110 -114].

ATSAUCES:

1. Peckham C, Bedford H, Senturia Y, Ades A. The Pecham report National Immunisation Study: Factors influencing immunisation uptake in childhood. Technical report: Institute of Child health, 1989.

2. World Bank. World development report: investing in health. New York: Oxford University Press, 1993.

3. Donovan RJ, Jalleh G. Positive versus negative framing of a hypothetical infant immunisation: the influence of involvement. Health Education & behaviours 2000, 27 (1): 82-95.

4. Bond L, Nolan T, Pattison P, Carlin J. Vaccine preventable diseases and immunisations: a qualitative study of mothers’ perceptions of severity, susceptibility, benefits and barriers. Australian & Nez Zealand Journal of Public Health 1998, 22(4); 441-6.

5. McLennan W. Causes of Death. Canberra: Australian Bureau of Statistics: 1995. Report No: 3303.0

6. Unpublished data. Cases of Death Collection. Canberra. Australian Bureau of Statistics: 1999.

7. Anonymous. Immunisation Against Infectious Disease. London: Department of health, Welsh Office, Scottish Home Health Department and DHSS (Northern Ireland), 1992.

8. Hodder S, Mortimer E. Epidemiology of pertussis vaccine. Epidemiologic Reviews 1992, 14, 243-267.

9. Anonymous. Control of Communicable diseases in Man. 16th ed. Washington: American Public Health Association, 1995.

10. Davis S, Strebel P, Cochi S, Zell E, Hadler C. Pertussis surveillance- United states 1989-1991. Morbidity and Mortality Weekly Report 1992, 41 (SS-8), 11-19.

11. Zackrisson G, Taranger J, Trollfors B. History of wooping caugh in nonvaccinated Swedish children, related to serum antibodies to pertusis toxin and filamentous hemagglutinin. Journal of Pediatrics 1990, 116(2), 190-4.

12. Galazaka A. Pertussis. Geneva: World Health Organization, 1993.

13. Wortis N, Strebel PM, Wharton M, Bardenheier B, hardly IR. Pertussis deaths: report of 23 cases in the United States, 1992 and 1993. P ediatrics 1996, 97 (5), 607-12.

14. Atkinson W, Humiston S, Wolf C, Nelson R, editors. Epidemiology and preventiona of vaccine- preventable diseases. Atlanta, national Immunization Program, Centres of Disease Control and prevention, 1999.

15. McIntyre P, Amin J, Gidding H, Hull B, Torvaldsen S, Tucker A et al. Vaccine preventable diseases and vaccination coverage in Australia, 1993-1998. Communicable Disease Intelligence 2000, Suppl.

16. National Health and medical Research Council. The Australian Immunisation handbook, 7th edition. Canberra: Australian Government Publishing Service, 2000.

17. Anonymous. Three deaths from the late complications of measles (editorial comment). Communicable Diseases Intelligence 1994, 18, 251-252.

18. Hanna J, Messer R. Three deaths from the late complications of measles. Communicable Diseases Intelligence 1994, 18, 251-252.

19. Miller C. Severity of notified measles. BMJ 1978, 1, 1253.

20. Sam G, Raman S, Skinner J, van Buynder P. Measles on the South Coast of New South Wales- interim report. Communicable Diseases Intelligence 1994, 18, 614-615.

21. Lush D, Maloney M, Merianos A. measles outbreak in the Alice Springs region, Northern Territory. June to October 1994. Communicable Diseases Intelligence 1994, 18, 597-598.

22. Osterhaus AD, de Vries P. van Binnendijk RS. Measles vaccines: novel generations and new strategies. Journal of Infectious Diseases 1994, 170 (Suppl 1), S42-55.

23. Ramsay M, Gay N, Miller E, Rush M, White J, Morgan- Capner P. et al. The epidemiology of measles in England and Wales: rationale for the 1994 national; vaccination campaign. Communicable Diseases Report. SDR Review 1994, 4(12), R141-6.

24. Gellin BG, Katz SL. Measles: state of the art and future directions. Journal of Infectious Diseases 1994, 170 (Suppl 1), S3-14.

25. Murray CJ, Lopez AD. Mortality by cause for eight regions of the world: Global Burden of Disease Study (see comments). Lancet 1997, 349 (9061), 1269-76

26. Anonymous. The World Health Report. Geneva: The World Health Organization, 1999.

27. Anonymous. Recommendations for the use of Haemophilus b conjugate vaccines and a combined diphtheria tetanus pertussis and Haemophilus b vaccine. MMWR- Morbidity & Mortality Weekly Report. 1993, 42 (RR-13), 1-15.

28. Wilfert CM. Epidemiology of Haemophilus influenzae type b infections. Pediatrics 1990, 85 (4 Pt 2), 631-5.

29. Force RW, Lugo RA, Nahata MC. Haemophilus influenzae type b conjugate vaccines. Annals of Pharmacotherapy 1992, 26 (11): 1429-40.

30. Gilbert GL. New vaccines for Haemophilus influenzar type b disease (editorial). Medical Journal of Australia 1992, 156 (8), 518-20.

31. Shapiro ED, Ward JI. The epidemiology and prevention of disease caused by Haemophilus influenzae type b. Epidemiologic Reviews 1991,13,113-42.

32. Herceg A. The decline of Haemophylus influenzae type b disease in Australia. Communicable diseases Intelligence 1997, 21(13),173-6.

33. Communicable Diseases Network. Australia New Zealand- National Notifiable Diseases Surveillance System. Persona; communication. Sydney, 2000.

34. Anonymous. Diphtheria epidemic- New Independent States of the former Soviet Union. 1990- 1994. Morbidity and Mortality Weekly Report 1995, 44,177-181.

35. Anonymous. Update: diphtheria epidemic- New Independent States of the former Soviet Union. January 1995- March 1996. Morbidity and Mortality weekly Report 1996, 45,693-697

36. Hardy IR, Dittmann S. Sutter RW. Current situation and control strategies for resurgence of diphtheria in newly independent states of the former Soviet Union. Lancet 1996, 347 (9017),1739- 44.

37. Andre FE, Zuckerman AJ. Review: protective efficacy of hepatitis B vaccines in neonates. Journal of Medical Virology 1994, 44(2), 144- 51.

38. Holman CD, Quadros CF. Bucens MR, Reid PM. Occurrence and distribution of hepatitis B infection in Australia. Australian & New Zealand Journal of Medicine 1987,17(5), 518-25.

39. Yuen MF, Lim WL, Cheng CC, Lam SK, Lai CL. Twelve- year follow- up of a prospective randomized trial of hepatitis B recombinant DNA yeast vaccine versus plasma- derived vaccine without booster doses in children, Hepatology 1999, 29(3), 924-7.

40. McCormic A. The notification of infectious diseases in England and Wales. Communicable Disease Report. CDR Review 1993, 3(2), R19- 25.

41. GindlerJS, Atkinson WL, Markowitz LE, Hutchins SS. Epidemiology of measles in the United States in 1989 and 1990. Pediatric Infectious Disease Journal 1992,11(10),841-6.

42. Oostvogel PM, van Wijngaarden JK, van der Avoort HG, Mulders MN, Conyn- van Spaendonck MA, Rumke HC, et al. Poliomyelitis outbreak in an unvaccinated community in The Netherlands, 1992-93. Lancet 1994, 344(8923), 665-70.

43. Miller E, Vurdien JE, White LM. The epidemiology of pertussis in England and Wales. Communicable Disease Report. CDR Review 1992, 2(13), R152-4.

44. Adams WG, Deaver KA, Cochi SL, PLikatys BD, Zell ER, Broome CV, et al. Decline of childhood Haemophilus influenzae type b (Hib) disease in the Hib vaccine era. JAMA 1993, 269(2),221-6.

45. Wenger JD. Epidemiology of Haemophilus influenzae type b disease and impact of Haemophylus influenzae type b conjugate vaccines inthe United States and Canada. Pediatric infectious Disease Journal 1998, 17(9 Suppl), S132-6.

46. Jonsdottir KE, Steingrimsson O,Olafsson O. Immunisation of infants in Iceland against Haemophilus influenzae type b (letter). Lancet 1992, 340(8813), 252-3.

47. Teare EL, Fairley CK, White J. Begg NT. Efficacy of Hib vaccine. Lancet 1994, 344 (8925), 828-9.

48. Anonymous. National Notifable Disease Surveillance System, 25 December to 7 January 1995. Communicable Diseases Intelligence 1995, 19, 49-50.

49. Peltola H, Kilpi T, Anttila M. Rapid disappearance of Haemophilus influenzae type b meningitis after routine childhood immunisation with conjugate vaccines. Lancer 1992, 340(8819), 592-4.

50. Poland GA, Jacobson RM. Failure to reach the goal of measles elimination. Apparent paradox of measles infections in immunized persons. Archives of internal Medicine 1994, 154(16), 1815-20.

51. Anonymous. Outbreak of diphtheria update. Weekly Epidemiological Record 1993, 68, 134-138.

52. Greco D, Salmaso S, Mastrantonio P, Guliano M, Tozzi AE, Anemona A. et al. A controlled trial of two acelullular vaccines and one whole-cell vaccine against pertussis. Progetto Pertosse Working Group. New England Journal of Medicine 1996, 334(6),341-8.

53. Gustafsson L,Hallander HO, Olin P,Reizenstein E, Storsaeter J. A controlled trial of a two-component acelullar, a five-comparison acellular, and a whole- cell pertussis vaccine. New England Journal of Mediciene 1996, 334(6),349-55.

54. Sanosam M, Wolff M, Reid R, Hohenboken M, Bateman M, GoeppJ. et al. The efficacy in Navajo infants of a conjugate vaccine consisting of Haemophilus influenzae type b polysaccharide and Neisseria meningitidis outer- membrane protein complex. New England Journal of Medicine 1991, 324(25), 1767-72.

55. Kakakios AM, Burgess MA, Bransby RD, Quinn AA, Allars HM. Optimal age for measles and mumps vaccination in Australia. Medical Journal of Australia 1990, 152(9), 472-4.

56. Anonymous. Measles vaccine efficacy. Morbidity and mortality weekly report 1980, 29, 470-472.

57. Christopher PJ. Measles vaccine failures (letter).medical Journal of Australia 1988, 148(2),103.

58. Schmitt HJ, von Konig CH, Neiss A, Bogaerts H, Bock HL, Schukte- Wissermann H et al. Efficacy of acelulaar pertussis vaccine in early childhood after household exposure. JAMA 1996, 275 (1), 37-41.

59. Miller D, Madge N, Diamond J, Wadsworth J, Ross E. Pertussis immunisation and serious acute neurological illnesses in children. BMJ 1993, 307 (6913), 117-6.

60. Institute of Medicine. Adverse events associated with childhood vaccines: evidence bearing on causality. Washington DC: national Academy Press, 1994.

61. Roberson SE. Poliomyelitis. Geneva: World Health Organization, 1993.

62. Hinman AR, Koplan JR, Orenstein WA Brink EW, Nkowane BM. Live or inactivated poliomyelitis vaccine: an analysis of benefits and risks. American Jopurnal of Public Health 1988, 78 (3), 291-5.

63. Anonymous. Vaccine associated poliomyelitis. Communicable Disease report 1992, 2 (5).

64. Daum RS, Sood SK, Osterholm MT, Pramberg JC, Granoff PD, White KE et al. Decline in serum antibody to the capsule of Haemophilus Influenzae type b in the immediate postimmunization period. Journal of Pedaitrics 1989, 114 (5), 742-7.

65. Mawrick C. Study groups make vaccine recommendations. JAMA 1994, 272, 1088-1090.

66. Sullivan AA, Boyle RS, Whitby RM. Vaccine- associated paralytic poliomyelitis. Medical Journal of Australia 1995, 163 (8), 423-4.

67. Anonymous. Prevention of poliomyelitis: recommendations for use of inactivated poliovirus vaccine for routine immunization. Committee on Infectious Diseases. American Academy of Pediatrics. Pediatrics 1999, 23 (3), 80-1.

68. Burgess MA, McIntyre PB. Vaccine- associated paralytic poliomyelitis. Communicable Diseases Intelligence 1999, 23(3), 80-1.

69. Cutts FT, Markowitz LE. Successes and failures in measles control. Journal of Infectious Diseases 1994, 170 (Suppl 1): S32-41.

70. Preston NW. Pertussis vaccination: neither panic nor complacency. Lancet 1994, 344 (8921): 491- 2.

71. Ada GL. The immunological principles of vaccination. Lancet 1990, 335, 523-526.

72. Galazka AM. General immunology. Geneva: World Health Organization, 1993.

73. Satcher D. Statement on thimerosal by David Satcher, MD, Ph D, US Surgeon General, Assistant secretary for health. In.: Department of health and Human Services, USA, 1999.

74. Anonymos. Thiomersal in vaccines: a joint statement of the American Academy of Pediatrics and the Public Health Service. MMWR- Morbidity & Mortality Weekly Report 1999. 48 (26): 563-5.

75. Stajich GV, Lopez GP, Harry SW, Sexon WR. Iatrogenic exposure to mercury after hepatitis B vaccination in preterm infants. J Pediatrics 2000, 136, 679-681.

76. Halsey NA. Limiting infant exposure to thiomersal in vaccines and other sources of mercury (editorial, comment). JAMA 19999, 282 918), 1763-6.

77. Byard RW, Mackenzie J, Beal SM. Vaccination and SIDS: information from the South Australian SIDS Database. Medical Journal of Australia. 1995, 163 (8), 443-4.

78. Jonville- Bera AP, Autret E, Laugier J. Sudden infant death syndrome and diphtheria-tetanus-pertussis- poliomyelitis vaccination status. Fundamental & Clinical Pharmacology 1995, 9(3), 263-70.

79. Mitchell EA, Stewart AW, Clements M. Immunisation and sudden infant death syndrome. New Zealand Cot Death Study Group. Archives of disease in Childhood 1995, 73 (6), 498-501.

80. Aickin R, Hi8ll D, Kemp A. Measles immunisation associated with the Australian Measles Control campaign, Communicable Diseases Intelligence 2000, 24 (2), 27-33.

81. Isaac D, Menser M. Measles, mumps, rubella and varicella. Lancet 1990, 335(8702): 1384-7.

82. D’Souza RM, Campbell- Lloyd S, Isaacs D, Gold M, Burgess M, Turnbull F, et al. Adverse events following immunisation associated with the a998 Australian Measles Control Campaign. Communicable Disease Intelligence 2000, 24 (2), 27-33.

83. Anonymous. Surveillance for Creutzfeld- Jakob disease- United States. MMWR- Morbidity & Mortality Weekly report 1996, 45(31), 665-8.

84. US Food and Drug Authority. Joint Meeting of the Transmissible Spongioform Encephalopathies Advisory Committee Vaccines and Related Biological Products Advisory Committee- Preliminary Summary. 2000. URL. http://www.fda.gov/cber/advisory/tse sum072700.htm

85. White CJ. Clinical trials of varicella vaccine in healthy children. Infectious disease Clinics of North America 1996, 10(3), 583-94.

86. Gerson aa, lArUSSA p, Steinberg S. The varicella vaccine. Clinical trials in immunocompromised individuals. Infectious Disease Clinics of North America. 1996, 10(3), 583-94.

87. Wakefield AJ, Murch SH, Anthony A, Linell J, Casson DM, Malik M et al. Ileal- lymphoid- nodular hyperplasia, non- specific colitis, and pervasive developmental disorder in children. Lancet 1998, 351 (9103), 637-41.

88. DeStefano F, Chem RT. Autism and measles, mumps and rubella vaccine: No epidemiological evidence for a causal association. Journal of Pediatrics 2000, 136 (1), 125-6.

89. Feeney M, Ciegg A, Winwood P, Snook J. A case- control study of measles vaccination and inflammatoru bowel disease. The East Dorset Gastroenterology Group/ lancet 1997, 350 (9080): 764-6.

90. TaylorB, Miller E, Farrington CP, Petropoulos MC, Favot- Mayaud i, Li J. et al. Autism and measles, mumps and rubella vaccine: no epidemiological evidence for a causal association. Lancet 1999, 353(9169), 2026-9.

91. Iizuka M, Nakagomi O, Chiba M, Ueda S, Masamune O. Absence of measles virus in Chron’s disease. Lancet 1995, 345(8943), 199.

92. Koprowski H. AIDS and the polio vaccine. Science1992,257(5073), 1024, 1026-7.

93. Beale JA. Polio vaccines: time for a change in immunisation policy? Lancet 1990, 335(8693), 839-42.

94. Cohen J. Debate on AIDS origin: Rolling Stone weighs in. Science 1992, 255(5051), 1505.

95. Anonymous. SV 40 Virus Conference. Bethesda, Maryland: US Department of Health & Human Services, 1997 January 1997.

96. Ohta Y, Tsujimoto H, Ishikawa K, Yamamoto H, Doi Y, Honjo S et al. No evidence for the contamination of live oral poliomyelitis vaccines with simian immunodeficiency virus (letter).AIDS 1989, 3(3), 183-5.

97. Garrett AJ, Dunham A. Wood DJ. Retroviruses and polio vaccines. Lancet 1993, 342(8876), 932-3.

98. Korber B, Muldoon M, Theiler J,Gao F,Gupta R, Lapedes A.et al. Timing the ancestor of the HIV- 1 pandemic strains. Science 2000, 288(5472), 1789-96.

99. Sadovnick AD, Scheifele DW. School-based hepatitis B vaccination programme and adolescent multiple sclerosis. Lancet 2000, 355(9203), 549-50.

100. Tourbah A, Gout O, Laiblau R, Lyon- Caen O, Bougniot C,Iba- Zizen MT et al. Encephalitis after hepatitis B Vaccination: recurrent disseminates encephalitis or MS? Neurology 1999, 53(2), 396-401.

101. Hall A, Kane M, Roure C,Meheus A. Multiple sclerosis and hepatitis B vaccine? Vaccine 1999, 17(20-21), 2473-5.

102. Halsey NA, Duclos P,Van Damme P, Margolis H. Hepatitis B vaccine and central nervous system demyelinating diseases. Viral Hepatitis Prevention Board Pediatric Infectious Disease Journal 1999, 18(1), 23-4.

103. Classen JB. The timing of immunisation affects the development of diabetes in rodents. Autoimmunity 1995, 24(3), 137-45.

104. Karvonen M, cepaitis Z, Tuomilehto J. Association between type 1 diabetes and Haemophilus influenzae type b vaccination: birth cohort study. BMJ 1999,318(7192), 1168-72.

105. Graves PM, Barriga KJ, Norris JM, Hoffman MR, Yu L, Eisenbarth GS et al. Lack of association between earlt childhood immunizations and beta- cell autoimmunity. Diabetes Care 1999, 22(10), 1694-7.

106. Jefferson T, Demicheli V. No evidence that vaccines causes insulin dependent diabetes mellitus. Journal od Epidemiology & Community Health 1998, 52(10), 674-5.

107. Duclos P, Bentsi- Enchill A. Current thoughts on the risks and benefits of immunisation. Drug safety 1993, 8(6), 404-13.

108. Zimmerman RK, Kimmel SR, Trauth JM. An update on vaccine safety. American Family Physician 1996, 54(1), 185-93.

109. Anonymous. From the Centers for Disease Control and Prevention. Withdrawal of rotavirus vaccine recommendation. JAMA 1989, 282(22), 2113-4.

110. Toole MJ, Waldman RJ. Refugees and displaced persons. War, hunger and public health. JAMA 1993, 270(5), 600-5.

111. Anonymous. State of the worlds vaccines and immunisation. In: World Health Organization, 1996.

112. Brugha R, Ramsay M, Forsey T, Brown D. A study of maternally derived measles antibody in infants born to naturally infected and vaccinated women. Epidemiology & Infection 1996, 117(3), 519-24.